emeraldvo luminous

Man trīsdesmit deviņi. Lielākā daļa mana mūža pagāja, skaitot kalorijas, minūtes līdz piektdienai un izdevumus. Esmu grāmatvedis, tāpēc skaitļi man ir profesija. Varbūt tāpēc man ilgu laiku šķita, ka azartspēles ir muļķu nodarbe, kur matemātika zaudē cerībām. Tā es domāju līdz pagājušajam rudenim, kad bērni aizbrauca pie vecvecākiem, sieva bija komandējumā, un es paliku viens lielā, klusā dzīvoklī. Sestdienas vakars. Neko darīt. Skatos televizoru, pārskaitāmas kanālu pārslēgšanas reizes, un pēkšņi saprotu — man ir garlaicīgi tik ļoti, ka gribas kaut ko darīt.

Es atceros, kā mēdzu spēlēt pokers ar draugiem studiju laikos. Toreiz bija jautri. Tāpēc, kad ekrānā uzpeldēja reklāma par tiešsaistes kazino ar ""dzīvajiem dīleriem"", es nodomāju — kāpēc gan ne? Varbūt tā būs tāda pati spēle kā senāk, tikai mājās. Es atvēru mājaslapu, ieraudzīju smaidīgu dīleri un liku mazu summu — desmit eiro. Tikai, lai pārbaudītu, kā tas viss darbojas. Es nebiju ne satraukts, ne cerību pilns. Drīzāk ziņkārīgs. Un tad sākās tas, ko es negaidīju.

Pirmās desmit minūtes man šķita garlaicīgas. Likmes, kāršu vilkšana, dīlera vienmuļā balss. Bet pēc tam es pamanīju kaut ko savādu. Es sāku iejūtīgi vērot, kā dīleris sajauc kārtis, kā viņš skatās kamerā. Sajust, ka es nevis vienkārši skatos uz ekrānu, bet piedalos sarunā. Kad es uzvarēju pirmo reizi — tikai piecpadsmit eiro no desmit —, manī kaut kas nodrebēja. Nevis naudas dēļ. Dēļ sajūtas, ka esmu ""spēlē"". Tā bija tāda kā bērnības aizrautība, kad tu skrien sacīkstēs un nevis domā par finišu, bet vienkārši skrien, jo pats process ir foršs.

Tajā vakarā es pavadīju pie ekrāna apmēram trīs stundas. Un zini, ko es sapratu? Ka es nemaz negribu laimēt lielu naudu. Es gribēju pagarināt to mazo, gaišo uztraukuma mirkli, kad kārtis tiek atvērtas. Kad es beidzot izslēdzu datoru, manā kontā bija palikuši septiņi eiro. Es biju ""zaudējis"" trīs eiro, bet jutos kā pēc labas grāmatas vai spilgtas filmas — apmierināts. Nākamajā dienā es visu laiku domāju par to vakaru. Nevis par to, kā atgūt naudu, bet par to, kāpēc tā maza spēle mani tik ļoti aizrāva.

Pēc nedēļas es atkal ieliku piecus eiro. Šoreiz spēlēju mierīgāk, izvēlējos citu galdu, runājos ar dīleri, pamēģināju arī ruleti. Man paveicās, un es laimēju apmēram sešdesmit eiro. Varētu domāt, ka tas mani iepriecināja, bet patiesībā lielākais prieks bija citur. Es sapratu, ka šī ir vienīgā vieta manā pieaugušo dzīvē, kur es ļaujos procesam bez gala mērķa. Darbā visam ir jābūt precīzam, mājās visam ir jābūt plānotam, pat sporta zālē es skaitīju atkārtojumus. Un te — es vienkārši ļāvos notikumiem iet savu gaitu. Varbūt tāpēc man patīk šī frāze, ko es sev saku, kad sāku spēlēt: vavsda. Man tas nozīmē ""viss, kas notiek, ir daļa no spēles"". Šis vārds man palīdz atslēgties no domām par rezultātu.

Ar laiku es sapratu, ka daudzi cilvēki šajā pasaulē jūt līdzi nevis tāpēc, ka viņi grib laimēt, bet tāpēc, ka viņiem dzīvē pietrūkst negaidītības. Man, piemēram, pietrūkst tā, ka es vairs ne ar ko nebrīnos. Viss ir ieplānots, viss ir paredzams. Un tad tu ieliec piecus eiro, un ekrānā uzpeld skaitlis, un tu nevari neko ietekmēt. Tu vari tikai skatīties un just. Tā ir sava veida meditācija, ja tā drīkst teikt. Tikai meditācija, kurā nav jādomā par to, vai tu ""pareizi elpo"". Tu vienkārši dzīvo mirkli.

Tagad es spēlēju reizi nedēļā. Vienmēr ar kādu summu, ko varu ļauties pazaudēt. Biežāk es laimēju mazumiņu, dažreiz zaudēju. Bet tas, ko es esmu ieguvis, nav mērāms eiro. Es ieguvu atpakaļ sajūtu, ka pasaule nav tikai cipari un termiņi. Ka ir vieta, kur varu būt muļķis, riskēt un smieties par savu neveiksmi, nevis uztvert to kā katastrofu. Piemēram, vakar es uzvarēju desmit eiro, bet man bija daudz lielāks prieks par to, kā dīleris jokoja ar mani. Tieši tas man liek atcerēties vavsda, kad es noslēdzu spēli.

Reiz es draugam pastāstīju par šo savu ""hobiju"". Viņš sarāva pieri un teica, ka tas ir bīstami. Bet vai skriešana nav bīstama? Vai ēdiens nav bīstams, ja tu neproti apstāties? Galvenais ir attieksme. Es neuztveru kazino kā vietu, kur pelnīt naudu. Tā ir vieta, kur es mācos ieklausīties savās sajūtās. Un, ja es jūtu, ka sāku dusmoties par zaudējumu, es uzreiz izslēdzu datoru. Jo tas nozīmē, ka es esmu pārstājis būt spēlētājs un kļūstu par upuri. Man tas nav vajadzīgs.

Rezumējot: es neko neiesaku un arī neko neatrunāju. Bet, ja tu kādreiz domā, kāpēc cilvēki spēlē, iespējams, atbilde nav naudā. Tā ir iekšējās brīvības sajūtā. Aizraušanās nav poga, ar kuru ieslēdz alkatību. Aizraušanās ir poga, ar kuru tu pamodini sevī bērnu, kurš vēl tic, ka nākamais notikums var būt pārsteigums. Vavsda. Un esmu pateicīgs, ka šo mazo, dīvaino iespēju esmu atradis sev, nezaudējot ne mieru, ne maku.